Tas jāzin katram līgotājam!

Kuriet lielu Jāņ’uguni pašā Jāņu vakarā!
Jāņa bērni nosaluši, Jāņu zāles lasīdami.

Bez ugunskura Jāņos neiztikt. Čaklākie jau laikus būs sarūpējuši sausu malku un žagarus, aizmāršīgie par ugunskuram nepieciešamo atcerēsies pie degvielas uzpildes stacijas un slavēs malkas klēpīšus „uz svara”, bet slinkie paļausies uz to, ko daba būs atvēlējusi svinēšanas norises vietā. Būsim godīgi – kurš no mums Jāņos tā īpaši rūpējas par ugunskura vizuālo tēlu? Galvenais, lai deg un silda. Tomēr, ja gribam visai šai lietai pieiet no sirds, kālab nepamēģināt uzbūvēt īpašu ugunskuru – tādu, kas aci piesien vēl neiekurts. Tādu, kurš degdams, liek ietrīsēties senču asinīm un sajust Jāņu naktij piemītošo maģisko spēku.

Šāda veida ugunskuru saknes rodamas seno kuršu zvejniekciemos, kad sievas, gaidot vīrus mājās no jūras, dedzināja tos jūras krastā, lai zvejnieki vieglāk atrastu krastu. Savukārt kuršu vīri ar tiem pievilināja vikingu iekarotājus un, kad to varenie kuģi nokļuva uz sēkļiem, devās uzbrukumā.

Ugunskura būvēšanas video var noskatīties šeit: http://youtu.be/IFPKIWGZafk

Pēc savas uzbūves ugunskura veidojums atgādina guļbaļķu torni, kas piekrauts ar zariem un malku – kaut kas līdzīgs pašdegošai krāsns konstrukcijai.

Lai izveidotu ugunskuru, jau savlaicīgi jāsagādā sausi, apaļi baļķīši. Te derēs gan apse, gan alksnis, gan jebkurš cits koks. Baļķus sagarina pa pāriem tādā skaitā, cik augstu paredzēts celt „torni”. Turklāt baļķu garināšana jāveic no garākā un resnākā uz īsākajiem un tievākajiem. Vēl jums būs nepieciešama kaudze sausas malkas un daudz sausu žagaru.

Pamatnei ņem divus, masīvākos baļķus, galos iecērt mazas gropītes, uz kurām šķērsām liek nākamos divus baļķēnus, to stabilizēšanai izmantojot izcirstās gropītes. Šiem baļķīšiem atkal izveido gropītes, kas palīdzēs stabilizēt nākamo baļķu kārtu. Un tā , liekot krusteniski pa divi, veidosies tornis. Ceļot uz augšu, izmantojiet arvien smalkākus un tievākus baļķus, pretējā gadījumā konstrukcija sagāzīsies to vēl nepabeidzot.

Kad tornis uzbūvēts vēlamajā augstumā, aiciniet talkā motorzāģi un ar juveliera cienīgu meistarību apzāģējiet baļķēnu galus, piešķirot tornim piramīdas formu. Bez šī darbu posma var arī iztikt, bet, ticiet mums, torņa izskats būs daudz efektīgāks.

Baļķu torņa tukšo viduci vispirms pilda ar sausiem žagariem, kam virsū liek malku. Tai jābūt īpaši sausai, jo tad ugunskurs būs labi iekurams un nepārstās degt arī lietainā laikā.

Nu vīri savus darbus beiguši un pie lietas var ķerties daiļais dzimums. Koka torni var izrotāt ar ozollapu vītnēm, ar trejdeviņām zālītēm un saspraust pērnā gada vainagus, kas saskaņā ar ticējumiem, jāsadedzina Līgo vakarā.

Ugunskura tornis gatavs – lepns un izgreznots tas gaidīs vakaru. Iekuram pietiks ar pāris sausām bērza tāsīm. Savukārt, lai degot, tornis ilgāk saglabātu savu ārējo formu, ik pa laikam viducis papildināms ar svaigu sausās malkas klēpi. Ja to nedarīs, sāks degt ārējais „korpuss” un kā jau piramīdas veida būvei, tā sienas no augšpuses sagāzīsies pamatnē. Kā pēdējie izdegs pamatnes baļķi. Bet šis process lai paliek tad, kad saule jau būs uzlēkusi un jauna diena sagaidīta.

Lai lustīga līgošana!